Читать онлайн «Indrani»

MĀTE sēd un lāpa vīrieša kreklu. Nopūlas, gribēdama diegu ievērt adatā. Uz kreisajām durvīm pagriezdamās. Ka tevi tukšā... Zelmiņ, Zelmiņ! Tēvs ienāk pa vidu. Nāc, tēv, nāc, palīdzi man savu kreklu lāpīt!

TĒVS. Kreklu lāpīt! Nu, nu! Vai tu man šorīt palīdzēji linus sēt? Tuvojas skapim.

MĀTE. Ja nu tev tās linsēklas tāpat skrēja birzei pāri kā man tas pavediens acei garām, tad jau palīga gan vajadzēja. Nāc nu, iever. Nevaru saredzēt. Acis vai ar katru dienu metas tumšākas. Nelīdz vairs ni Ābrama dotās brilles, ni. Noņem brilles no acīm.

TĒVS. Un tomēr pie ārsta nebrauc. Gaidīsi laikam, kamēr šis pie tevis mājā būs jāved. Nu tad dod ar šur.

MĀTE, viņam adatu un diegu iedodama. Ko t’ nu arī ārsts daudz var! Tāpat cilvēks vien ir!

TĒVS. Bet ja nu viņš teiks: Indrānu māt, ja tu pusgadu agrāk būtu nākusi, tad es tev gan būtu varējis palīdzēt, bet nu ir par vēlu...

MĀTE. Ak, es jau arī vienmēr taisos braukt, bet, lūk, tā pati nauda... te tā ienāk, te tā atkal projām... un tad tu, cilvēks, domā: lai nu vēl paliek.

TĒVS. Kad nauda mājā, tad tev vienmēr tas Kārlis prātā.

MĀTE. Vai nu viņam, nabaga zaldātiņam, tās naudiņas arī nevajaga!

TĒVS, veltīgi mēģinājis diegu ievērt adatā. E, bez brillēm es arī nekā nevaru izdarīt. Kur tad tas skuķis? Zelmiņ, Zelmiņ!

ZELMIŅA ienāk no kreisās puses, atlocītās rokas priekšautā slaucīdama. Nu?

TĒVS. Še, iever... Ko tad tu pa ķēķi?

ZELMIŅA. Bijām ar Līzi pļavā purenos. Ir gan šopavasar noauguši: kāti kā īkšķi, un ziedi tādi kā dūres.

TĒVS. Pļavās daudz ūdens.

ZELMIŅA iedod mātei adatu.

MĀTE. Daudz atnesāt?

ZELMIŅA. Divas nastas.

TĒVS. Tu nu man ap tām nastām vēl nestīvējies!

ZELMIŅA. Ak, ko nu, tēt: man jau tāda rāda vien bij. Bet tad redzēsi, kas nu būs par dzeltānu sviestu! Rīgas madamas bez prasīšanas desmit kapeiku dos vairāk nekā par salmu sviestu!... Vēl visi pureni nav katlā. Projām.

TĒVS, pie skapja pieiedams un pa to meklēdams. Meitēnam par tām zāļu nastām vai kāds lakats no Rīgas būs jāatved, vai...